Papīra objekti

Iepazīsti neatklāto papīra mākslas skaistumu

This content shows Simple View

February 2018

Grafika Latvijā

Salīdzinājumā ar dominējošo iespieddarbu pavairošanu iepriekšējā periodā, 19. gadsimtā. 20. gadsimta beigās Latvijas grafikas mākslas sākumā ievērojami palielinājās mākslinieciskā pašvērtība, ko izskaidro mākslas dzīves vispārējā attīstība, jauni mākslinieciskie jēdzieni, grafisko tehnikas izplatība, grāmatu izaugsme un periodiskais dizains (skatīt morfoloģiju). Mākslas perioda vispārīgās iezīmes tika modificētas atbilstoši grafikas plašsaziņas līdzekļiem, kas bija estētiski pievilcīgi.

Zeltiņš V. Vinjete, „Pret Sauli”, 1906

Vispārīgi par periodu

Vizuālās mākslas perioda konceptuālā orientācija uz vizuālās realitātes vizuālo attēlojumu un tajā pašā laikā grafikas formālas dekoratīvās formēšanas jomā bija daudz nosacītāka. Periodiskā tipiskā tematiskā daudzveidība, attēlu radīšana un motīvu izvēle atbilstoši sociālā un nacionālā realitāte, subjektīvā impresionistiskā “garastāvokļa māksla”, nacionālais romantisms, simboloăiskie vēstījumi, bieži fragmenti pētījumi un skices kopā ar nepieciešamību padarīt kompozīcijas un attēlus vairāk ilustratīvi stāstu izteikšanā, “burtiski”, karikatūras, izmantojot komiksu pārspīlēšanas un deformācijas, lai skaidri parādītu autoru attieksmi pret kritiski novērtētu parādību, savukārt biznesa diagrammās, lai darbotos informatīvi vai reklāmas uzdevumi, pievienojot tos ar atbilstošu dekoratīvisms. Žanra aspektā attēlojošo kompozīciju izplatība ir jāuzrāda saistībā ar ilustratīviem, ikdienas vai fantastiskiem priekšmetiem. Ainavas motīvi ir populāri, it īpaši vinjetēs, atkārtotos portretos un darbos. Aktīvi tika izmantota laika perioda kompozīcijas atektonika un fragmentārijs, kā arī saskaņošana ar kompozīcijas sastāvu un papīra lapu. Atkāpes, tumšāku un gaišāku zonu kombinācijas, kas atveido īpašu gaismu un telpu, biežāk sastopamas kokogles, skropstu tuša un spalvu zīmējumi, kodēšana. Visā periodā lineārās formas nozīme bija vislielākā, un tas bija visredzamākais jūgendstila dominējošajā ritmā. Šajā laikā krāsu relatīvā nozīme “melnā un baltā” mākslā ir palielināta: tonizējošs papīrs, dažādi krāsainie zīmuļi un krītiņi, lineārie zīmējumi ir krāsoti ar akvareļu, guaša, tempera, drukas krāsu, robežas starp lineāro glezniecību un krāsu grafikas dažkārt nav nosakāmas.

Rozentāls J, “Māte ar bērnu”, 1904

 

 




top