Papīra objekti

Iepazīsti neatklāto papīra mākslas skaistumu

This content shows Simple View

January 2018

Kārlis Hūns

Kārlis Hūns (1831-1877) ir daļa no 19. gadsimta otrās puses mākslas Latvijā, Krievijā un Eiropā. Viņa darbi mūsdienās atrodas kolekcijās visā pasaulē – Tretjakova galerijā Maskavā, Taškentā, Kauņā, Tallinā, Rīgas muzejos uc c. Grāmatā ir visplašākais materiāls līdz šim, jūs atradīsit pazīstamus darbus no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas (jauna čigānu sieviete, sieviešu portrets (melnā kleita), vecmāmiņa ar kartupeļu bļodu, itāļu pagalmu utt. ) un liels skaits Līdz šim neparedzēti mākslinieku šedevri no kolekcijām visā pasaulē.

Viņš ir pirmais latvietis, kas studē Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā ar lielu zelta medaļu un iespēju papildināt ārzemēs. Viņš ir piedalījies vairākās nozīmīgās izstādēs Parīzē, kur viņš ir cienījams un atzinīgi novērtēts. Viņa augsto sasniegumu ļoti atzinīgi novērtēja Pēterburgas Mākslas akadēmija, kur vairākus gadus viņš strādāja par profesoru. Huns ir attēlojis ne tikai Latvijas ainavas un cilvēkus. Viņš arī raksturo krievus un tatarus, francūņus un itāliešus, bet ar viņu mēru un krāsu. Radoša un pedagoģiska darbība, kas solīja būt gara un veiksmīga, apturēja letālu slimību ar kakla tuberkulozi.

Lielākā daļa no Hūna eļļas gleznošanas tehnikām, akvareļiem un zīmējumiem tiek glabāti Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Valsts Tretjakova galerijā Maskavā, Krievijas Valsts Krievu muzejā Sanktpēterburgā. Atsevišķi darbi atrodas Krievijas pilsētu muzejos, Kauņas vēstures muzejā, Taškentas un Erevānas Valsts mākslas muzejos, kā arī privātkolekcijās. Hun Latvijā jau pazīstams jau 19. gadsimtā. beigās un varētu būt paraugs jaunajiem latviešu māksliniekiem, lai gan ar viņiem nebija tieša kontakta. Viņa darbi daudzkārt izstādīti Sanktpēterburgā, Maskavā un Rīgā.

Jaunā čigāniete, 1870



Papīrs mākslā

Papīrs nav pirmā vide, ko lielākā daļa cilvēku domā par skulptūru iedomāšanu, bet tai ir īpašības, kas palīdz papīra mākslas māksliniekiem radīt kādu no neticami sarežģītajām 3D mākslām. Meistara papīra tēlnieki, tādi kā Richard Swainy, Brian Dettmer un Ingrid Siliakus, dažādu krāsu, izmēru un faktūru papīra loksnēs sagriež, salīmē un citādi pārveido kompleksos darbus, kas atdarina arhitektūru, dabu, cilvēka formu un priekšmetus, kas ir tikai produktu savas auglīgās iztēles.

Latvieši visdrīzāk domā par papīru kā nebūtisku, vērtīgu un tīri praktisku materiālu, kas vislabāk ir piemērots projektu ziņojumu sagatavošanai. Japānas mākslinieciski veidotie gadsimtu papīra izstrādes prasmes ir papīrs, bet arī materiāls, kura liela daļa ir pienākums izcelt piederības, uztveres, ērtības, ideju un emociju robežas. Robežas var būt arī porainas un nepastāvīgas. Kad kāda latviešu meitene kādreiz lūdza japāņu papīra veidotājam izskaidrot kaut ko neizsakāmi skaistu mākslas papīru, ko tā tikko saņēmusi kā dāvanu, viņš atbildēja: “Tas ir vienkārši baudīt gaismas un ēnas spēli, kas izveidota ar papīra, kad runa ir par to pret sauli! ”

Latviešiem, iespējams, nav šīs delikālas poētiskas pieejas, bet viņiem ir sava paša dziļa personīgā saules gaisma. Vasaras svētku svinības arī būs divu viesmākslinieku vietējās kopienas izpētes galvenais mērķis, kas kalpos kā pamats savu iekārtu ierīkošanai.

Mums ir savas kultūras atšķirības, taču latviešiem, tāpat kā japāņiem, ir svarīgas robežas – personiskā, sociālā un ģeogrāfiskā. Tie ir būtiski, nemateriāli, sarežģīti un nesaprotami. Vairāki festivāla darbi lielākā vai mazākā mērā attieksies uz šo tēmu. Tas ir apvienojošs punkts, kas ir tuvu abām kultūrām, par ko var apspriest un dalīties, mākslas darbus baudīt iekšienē, kā arī piedalīties pasākumos.

Tāpat kā māksla var apstrīdēt, lai gan tā nav tās galvenais uzdevums, tā var ieteikt un parādīt alternatīvus risinājumus sabiedrības problēmām, šajā gadījumā par ilgtspējību tās dziļākajā nozīmē. Iespējams, materiālā, emocionālā vai intelektuālā mijiedarbība ar papīru pilsētvidē var radīt cieņu un atklāsmi, ko citādi nevarētu sasniegt.




top